ITPeople

Raksts publicēts arī:

• www.calibra.lv
• www.irlaiks.lv

Day 1

21:03 – Lābdien! Runā Rīga.. tfuu.. Ģirts.
21:10 – Esam izgājuši jau no Rīgas. Iļģuciemā pavakariņots, kur nu kurais to ir darījis, Mans mīļums aizgādāts uz kojām, viss kārtībā, varam atiet. Patreiz esam kaut kur Rīga – Ventspils šosejā, pie Trest’a smirdīgā bendzīntanka. Nu, jau garām . So. Braucam uz Talsiem, pakaļ Ginčam. Pa ceļam jau tiek piesaukts vecais, labais draugs Sunj, jo šoreiz vāģis mūs ir pievīlis ar piepīpētāja kvalitāti, visu laiku krīt ārā notebuka lādētājštekerītis. Attiecīgi ņemtne vislaik. Uģis prasa: „Ģirt, ko Tu raksti?”, mana atbilde ir konstruktīvi patiesa: „Kā!? Dienasgrāmatu!”. Nupat apjēdzām, ka nav sarunāts ar www.irlaiks.lv regulārais datu uploads ar speciālo sadaļu kaut kādu, bet nu, laigan, kas par lielo braucienu, nekas – tepat līdz Slovākijai un atpakaļ. Tāpat iepriekšējā www.irlaiks.lv dāvanu karte vēl nav izņemta Šoreiz mūsu zirgs ir riktīgais zirgs – t.i. Nissan Navara 2006. 2.5dCi, smuki skudrabotā krāsiņā ar lielo kabīni uz kravas kastes – kā reiz, kur mantas un slēpes iemest. Jāpasaka, lai Gints ņem kārtējo remonta atslēgu komplektiņu, jo redz slēpēm vajagot pieregulēt smagumiņu, lai lec nost no desas.
21:30 – Uģim atkal ir naturāli ieinteresēts ko es rakstu. Nupat apspriedāmies un no Talsiem uz LT brauksim nevis caur Kuldīga/Saldus, bet Tukums/Jelgava/Eleja, kilometros gandrīz tas pats, kompromiss – labāka ceļu kvalitāte. Lai gan… ar džipiņu jau varēj pa mežu
22:00 – I’m in looovee.. wheee.. I’m in loveee wheee…. — kas? Aaaaa.. .Tā Kylie Minogue
22:01 – Pūre video. Ō! Kāda te maliņa uztaisīta, nevar nemaz tā piebraukt vairs pie vecās bodes un uzfumārīt Nekas, maucam tālāk.
22:07 – I don’t care what they say… I’m in love with U. Nu šitā smukule dzied
22:09 – Citēju sarunu: „Kas tas par sluneri? Hvz, baļķus sazadzies nezin kur dirst tagad.”. Zinātāji paņirgs, pārējie brīvi.
22:27 – Talsi, piebraucam pie Uģa senčiem. Nododam ziņu Ginčam, lai gatavojas Datu uploads pirmais.
22:40 – Nu, ko Ginčs, ir savākts. Un mums ir zināms jau konkursa uzvarētājs konkursam. kurš pirmais pateiks „Nu, ko? Mājiņas?” – tas ir jaunpienācējs GINČS ziedi un zelta fumārs viņam!! Apsveicam! Citsīkiņš! Joftvai – Ginčam izrādās slēpes ir Sabiles dzīvoklī, ak, dies.. vēl viens līkums šovakaram – mīlīgi.
23:10 – Nu, ko. Ginča jaunais dzīvoklītis obzervēts. Smukiņi, izdomāts, kur tiks likts TV ar tumbām un stūra dīvāns. Galvenais ir 2 kg ar šķiltavām, kuras atstājis iepriekšējais īpašnieks. Tagad uz Kandavu un pie Tuckuma uz Jelgavu/Eleju. Āaajziet. You wanna peace of me.. tā britnija.
23:15 – Citēju: „Tu paņēmi šito nedēļu brīvu? Nē, nākamo!!” D
0:31 – Tikko no Jelgavas izbraucām, iebraucām LukašenkoOilā, domājām iztērēt kaut kādas latviešu naudiņas, izrādās lodziņa pārdotuve, tikko kā ieraudzījām lodziņā tantes feisu sākām nelabā balsī kliegt: „Fūuuuj, lodziņš! Prom, prom, fuij, proooom!!!” Reāli norāvām tantei kefīru Kā teikt izveidojās vesels dzejs: „Kamēr Ginčiņš meklē maciņ, tikmēr džeki aprauj fraciņ. Un nocērt tantukam biznes’”
0:48 – Pilnā balsītē iekliedzam Enrikes sambadī!!!
0:59 – Nu, ko Šengena atkal iespārda – ierodamies Lietuvazazā. Sniegs ir šeit galdā. Pirms robežas mēģinājām iepirkt trijstūrmaizes un fumāru, bet ieejot Astartes ūbertankā mēs ieraugot suni sapratām, ka nebūs. Arā pie propāniem fumārs un tālāk brauciens ira šeit. Tā kā tagad tikai ceļš un vēlreiz ceļš. Kārtīgais vējelis šeit pūš, džipu pat mētā. Labi, ka iekšā silts un var sēdēt maikā, kā arī balzāms jau šļunkājas pa salonu.
1:42 – Viss ir ānusā. Statoils pat smilkst, un HD ir tikai PC… oi oi, bļe, sunamģīmis… Neaizrauj garām staķikam. Uij..ku labs.dr
2:31 – „Ja neko citu, tad vismaz viņas izdrā*t.” Aijj… panesās sarunas par meitenēm un cilvēku attiecībām Esam kaut kur Lietuvas vidienē. Šas iečekošu, kur esam. Vieta saucās Kelme. „I wish I was Your lover, I wish if that You’re mine.” Kopīrats enrike.. un pilnīgs rozā izlasot Tavu pārsteigumvēstuli Annuc. I got this feeling, I wish You’re here.
2:44 – Nekad RoadTripā nebija piedzīvots ŠĀDS fumārs! Vienkārši ekstrēmi, sniegs, praktiski putenizaz, reāls vēš, uij, vēsi. Tagad iekš to džipp i’ silc. Uhhh.. aiziet tālāk baldža. Alt+F+S. T.i. wordā seivs. Ginčs: „Sniegaholiķis”, Uģis: „Tā filozosfiski: Jāaaaa – sniegaholiģiķis ir nenormāls!!” Īstenība ceļš ir nenormāli nepārredzams, praktiski putenis kārtīgais, velkamies uz ~50km/h.. Attiecīgi – lēnā desa. Attiecīgi vēlais ieradiens Slovākijā!
3:05 – Ring my bell. Iet sarunas atkal par attiecībām, sievietēm, protams, un nākotnes plāniem, vīzijām, viedokļiem. Fonā, protams, romantiskais Enriks.
3:10 – Nu, ko! Apsakakājāmies! Izrādās, ka nevajag runāt pa meitenēm un attiecībām. Aizrāvām ~50 km pa nepareizo trajektoriju, fuij Ģirtam, ka neievērot navigācijas trajektoriju. Tagad plus 100km lai tiktu back uz bāni.:D Galvenais tagad nenokavēt krustu kas saucās „A do You know?”
3:18 – Secinājām, ka kapeikpi$ienfails neir izveidots Attiecīgi šas tiks izveidots paralēlais .xls failiņš naudiņām
3:23 – Now You never come down, Uģis netic navigācijas ātrumam, t.i. navigācija rāda 90 km/h, spidometrs mums rāda ~ 100.. Baidās mazais. .. jebkurā gadījumā tas ir pārbaudīts – plus/mīnus 5-10 km/h šitās lietas atšķirās. Vasarā vairāk – ziemā mazāk. Tā kā tagad pēc spiģika maucam uz 120 km/h, jo redz navigācija rāda knappu 105 km/h
4:13 – Panesies pilnīgs mararzms. Visi iespējamie cilvēki konsumējuši balzāmu. Pārejie šoferē. – Ir okej. Nojaušu, ka līdz skaidrajam prātam vairs neviens nerakstīs, labākajā gadījumā viesnīcā DATA uplauds notiksies.
4:24 – Sapratām, ka Kauņā ir mājiņas. Nu.. tas tāds citāts no dalībniekiem, jo ieraugot Varšavas 400 km attālumu gribās apsakakāties.
4:56 – 650 km nobraukti. Draugu attiecības pārvēršas par lietišķām suņu reakcijām. Visi ir stulbeņi. Izskatās, ka roadtrips suņ, jo man jau iespļāva dvēselē pirmajos 600 kilometros. Veči ir sivēni, t.i. toč. Lai viņi publiski iet kakāt!!!
5:00 – Ejam garām Marijampolei. Rekur ir Orlens, Norču!! Visi kakāt! Emocijas Nulle!
6:20 – Pamodos pie Shell stacijas. Iegājām, iepirkām kafēnu un hotdogus. Pēc tam džeki man mēģināja ieskaidrot, ka šeit ir Polija. Ievērtējot auto numerāciju – točna. Tātad esam jau Polijā. Nobraukti 740 km. Pirmā degvielas bāka – Navara kremt, mljin. Šitas viss notiekas pie pilsētas vārdā Suwalki!
6:49 – Augustowā maldījiens.
18:14 – Forši! Nākamais ieraksts pēc 12 stundām. Gulēts, ēsts, gulēts, ēsts, braukts, nekas vairāk darīts nav. Esam vēl Polijā, izdomājām, ka jāapmeklē kāds kultūrvēsturisks objekts. Beidzot ir kaut kas. Tobiš atgriezies garastāvoklis, tikko izvilkušies no Wieliczkas sālsraktuvēm. Novazājāmies ~2 stundas. Nu iespaidi pārākie. Labi, ka fočikus „paņēmām” līdzi. Zem zemes ~ 130 metru dziļumā ir vesela pilsēta ar baznīcām, tuneļiem, upēm, trepēm ~ viss kaut kādos septiņos stāvos izvietots. Nu neaprakstāmi vienkārši. T.i. tur kādreiz ieguva sāli parasto u.c. izrakteņus, cik nu sapratām no poļu ekskursijas grupas un gida. Patreiz plāns mainīts – nebūs gulēšana vecajā flinstonu viesnīcā iekš Ružomberokiem. Patreiz forsējam daļu Polijas, lai sasniegtu pilsētu Rzeszow. Tad pa labi lejā uz Slovākiju. Meklēsim gultasvietas kaut kur Prešovas apkaimē, bet jebkurā gadījumā tagad primārais ir atkal paēst, jo nu šitas vazājiens pa tiem pazemes labirintiem ir ļoti deenerģizējošs.
18:25 – Nupat secināts, ka līdz tai pilsētai ir 160 km. Šausma, kad tad vēl Slovākija.. džīzasss..
19:05 – Atkal ielidojām kārtējā kaku restaurācijā. Ēdām vecu vistu, kura pirms tam pagozējusies eļļas podā. Frī karpeļi man domāt, ka bija ražoti no salmiem. Kafēns vispār kaut kāda atrabotka. Par to visu samaksāts 16 eur uz trīs kabaniem. Ārprāc un šausmas vienā šķīvī. Turpinām ceļu pa naksnīgajiem un satiksmes pārpildītajiem Polijas bāņiem. Doma beidzot atraisīt žuvjeca aliņu un maby pašmakarēties gar balzāma pidelīti Sniega nav, nezinu, ārā plus 10 grādi, kāda vēl te slēpošana, pavasara roadtrips parastais… nu, tad jau redzēs, kas Tatros darīsies. Pavīdeja te ideja par Čehijas apmaklējumu, maby tur sniegs vāļājas.
21:00 – Nu, pirmā roadtripa diena ir ĻOTI veselīga. Otrā reize jau MacDonaldā, burgeri, kolas, frī, eļļā mērcēti gaļas kluči, kafijas, alus, balzāms, viss tik veselīgs, ka prieks pilnīgi. Turpinām ceļu uz Rseszowiņu. Neesam vairs nemaz tik tālu, tad vēl kāds simtiņš un tad jau Slovākča klāt. „It’s too late to apologize”, protams, tiek kliegts līdzi, jo nedaudz garīgais uzārdījās Tagad vēl kādu alēnu, kurš jau pie Uģa kājām vāļājās un tad jau baldža ošņājas.
21:40 – Rseszowiņai garām līdz Slovākijas robežai atlicis nieka simtiņš. Kaut kā baigi ilgi jājamies šoreiz pa Poliju… Pheee… izrādās, ka pa šito ceļu pērn ira braukts! Un pat ēst loķenes restaurācijā centāmies, bet tanta nejēdza nevienu valodu, plus vēl VISA bija ackapogas ierosinātāja. Atminējāmies ar smaidu kā pērn gājām lejā uz Miskolcīti un Szezegediņu..
22:11 – Nu, ko labi nomaldījāmies. Esam kaut kādā pilsētā, kas saucās Strzuzowiņa, attiecīgi mēģinām tikt atpakaļ uz bāni. Vai izdosies tuvākās stundas laikā? Nav pieejama informācija
22:32 – Esam back uz E klases ceļa, tuvojamies SK robežai. Košicīte ~160 km. Bet līdz viņai mums nevajag. Kā iekšā Slovākčā tā sākam meklēt kur nomest ķermeņus palagos. Galvenais lai ir internāts un brekfests inklūded.
23:17 – Nu, ko Slovākčā iekšā. Nobraukti – 1700 km. Sākam viesnīcas mekli. Secinām, ka šinī roadtripā neesam izvilkuši vēl pases no somiņām. Šengena rulz.
23:38 – Atmiņas patīkamas atausa, bijām čurpauzē piestājuši, garām brauc daudz smagvāgenu, paraustam tikai gaisā roku tā šie atbild MŪUUT, MŪUUT.. nu, kā amerikāņu filmās, parauj striķīti smagā auto šoferis un tāda smaga, basīga taure noredzas naksnīgajā Slovākijas pierobežā. Mmmm.. un mēs kā mazi bērni priecājamies par katru šādu atbildi uz mūsu mājieniem šoferim!! Nice. Zvans Saulītei izraisīja RTU kojās pārsteiguma momentu. Fanu pulki jau salasījušies pie datoriem un ar regulāri frekvenciālu F5 taustiņu spiešanu draugiem.lv portālā, gaida mūsu dienasgaitu aprakstus. . Te var pilsētās uz sēsn laist.
23:49 – Mmm.. tika ielikti divi veci diski čeindžerī. Linda – Vorona un Linda – Placenta. Bauda aiziet, deviņdesmito gadu beigas.
0:16 – Hotelītis vēl nav atrasts, jo neir sasniegta Prešoviņa. Bet domājot par vienu blondīnīti, kura ar nepacietību gaida dienas aprakstu, pieslēgšos caur GPRS un ielikšu draugos info, lai mīļums var mierīgi iet gulēt un nenokavēt darbu rīt. Arlabunakti, zaķīt! Jebkurā gadījumā, ja hotelī būs internets, tad info updeits būs pēdējos no tās vietas.
1:26 – Pieslēgties caur GPRS neizdevās, bet attiecīgi esam atradusi beidzot hoteli, pa dārgo 110 Eiro, apartementiņi ar brekfestiņiem un internetu tikai lobijā. So eju lejā uploadēt info. Arlabunakti visiem gaidītājiem. Bučas
Day 2

11:12 – Lābrītis! Esam atgriezušies numuriņā no brokastošanas. Neliels misanderstandings sanāca ar hoteļa staff, tikai un vienīgi viņu valodu nezināšanas dēļ. Noejam lejā, jautājam pēc brokastīm, kaut kādu 4 valodu savārstojuma mēģinājumā saprotam, ka brokastis numuriņā tikai. Nu, neko… ejam atpakaļ augšā. Pēc laiciņa zvanām uz recepciju vismaz angliski noskaidrojam, ka tomēr brokastis restorānā lejā. Kad ieradāmies tur atkal mums vismaz piespēlēja oficianti, kas jēdza vāciski. Iepriekšējas vļipačkariks neko nesaprata. Tā kā smuki esam paēdušies, tagad krāmējamies un taisāmies braukt uz Starij Smokovec, kur mums 12:00 pēc vietējā laika ir jāsazvanās ar tanti, kas mums piešķirs trīsistabu dzīvokli uz 4 dienām. Nice. Labi. Tad jau info kaut kad vēlāk papildināsies noteikti, ka. Patreiz vēl tiek obzervēti vietējie tūristu bukleti, kaut kādas kāstles te ir, moška vēl kāds kultūrvēsturiskais pasākums sanāks šodien.
12:00 – Maldāmies pa Prešoviņu, sapratām, kur ir starijs smokovecs, tagad atliek ~ stunda laika, lai līdz turienei nokļūtu. Laiks foršs silts, maigās var staigāt, plus 10 gŗadiņi , laba ziema
12:04 – Ceļš atrasts, viss kedās. ~100 km līdz galamērķim, patreiz uz kalniem sniegs netiek novērots, garastāvoklis uzlabojas ar ironisku slēpošanas humoru pa pļaviņām. Nobraukti 1818 km, patēriņš vidējais 8.5 dīzelītis vāļājās.
12:23 – Mmm.. kalni. Tatri. Ziemā tas viss izskatās savādāk, vasarā savādāk.. Skaisti, iespaidīgi, miglaini un mākoņaini. Pirmais tunelis mūsu roadtripā. Garais izrādās. Pāris kilometriņi točna. Uij. Vēl nav beidzies tunelis. Ak dies, riktīgi garais izrādās. Taisns, taisns, neredz galu. Jebkurā gadījumā garākais tunelis caur kuru esam braukuši visos savos roadtripos. Vēl neredz galu. Džīzass. Apnicigi jau. Tiek apspriests kā būtu, ja šeit uz 200 ietu cauri, varētu būt labs efekts. O! Gals, ir.. Piecas minūtes uz 90 km/h cauri ilgam tunelim, sarēķināt cik garš tas bija. T.i. konkursa jautājums.
12:29 – Ieraudzījām to kāstlīti, kas bija bukletā, patreiz tiek intensīvi apspriests, ko darīt, ar piebildi – astoņi grādiņi ārā. Mia – Paper Planes ir šī roadtripa himna. Fatboy democracy.. dankš, dankš, dankš.. Ganz egāl – baigi labiņš, Uģis teicās. Kāstliņu neapmeklēt! – tāds ir verdikts par kultūrvēsturisko lietu patreiz. Hhh..
12:53 – Lēnām paaugstināmies. Sniega ar vien vairāk. Bet silts tik un tā, tāds stulbs rudeņpavasaris, dubļains un vhēee…Papildus tam visam tiek veikts jocīgs novērojums. Kombains ziemas laikā stāv pie veikala, bet kapēc? Tiek apspriestas dažādas versijas, viena: „Tas noteikti tiek izmantots kā transporta līdzeklis”, otra: „Tas ir skolas autobuss”, trešā, bet vislabākā: „Nu, kā!! Ziemājus taču novāc ziemā!! ”
13:06 – Esam Popradiņā, tagad mēģināt tikt uz Starij Skomovecīti. Pa ceļam iesmiets par redbulkalertu. Ha haaa..
13:18 – Protams, ka aizrāvām atkal netur, tagad maldamies pa Slovākijas lauku ceļiem, lai tiktu ~ uz to pusi kur ir tā pilsēta , jo kartē viņas, protams, nav t.i. JSBaltijā.
13:24 – O! Nu jau cerīgāk. Vismaz ceļa zīmes ar vajadzīgās pilsētas nosaukumu redzamas, un izskatās, ka nav nemaz tik tālu – 5 km. Ļoti mīlīgi Iebraucām Visokije Tatri, Starij Smokovec, meklējam tagad savu dzīvoklīti.
14:11 – Dzīvoklītis ieņemts. Atslēgas sadabūtas. 260 Euro atdots. Izvācamies piektdien līdz 12:00.
14:17 – Bļāviens. Nav dzīvoklī interneta.
17:31 – Nu, ko. Esam atgriezušies no Starij Smokovec izpētīšanas. Izrādās baigā ziemas kūrortpilsēta. Bizness ir tikai viens – hoteļi, kalni un slēpošana. Katra otrā māja ir hotelis vai pansija. Visapkārt reklāmas, reklāmas un reklāmas. Bijām augstākā Slovākijas kalna piekājē, gribējām ar gaisa vilcieniņu uzbraukt pašā galā, bet vēja ātrums bija virs 70 km/h un attiecīgi vilcieniņš nestrādā. Tad bijām vietējā bistro paēst kārtējo gaļas gabalu ar frī kartupeļiem un kafēnu. Pēc tam obzervējām sporta preču veikalu, kur iepirkāmies. Gints – brilles un zeķes, Ģirts – capurīti, smuki pieskaņotu pie jaunās Ripcurl jakas, džeki nosauca mani par stilīgo Izejot no veikala ~ 14 meitenes pielipa pie sāniem, nezināju kā tikt pāri ielai.. .hhhhhh.. . Pēc tam apmeklējām vietējo „lielveikalu”, kur izpirkām visus kartupeļus un olas nu, jebkurā gadījumā pilni stumjamratiņi ar pārtiku u.c. lietām, kurām vajadzētu pietikt uz 4 dienām 3 kabaniem. Patreiz sēžam lielajā istabā, šķirstam vietējos tūrisma katalogus štukojam kur braukt uz kādu SPA vietiņu, vajadzētu termālos baseinus vai kaut ko tmldz. Izmēģināt. Un malkojam Heineken alēnu. Iepirkām tādu jocīgu alus paciņu. Viena pusotrlitrīgā stikla alus pudele un 6 puslitrīgās. Nu, redzēs, patreiz alēns ar pīrādziņiem iet iekšā Mēģināšu uploadot datiņus. Patreiz nekāds info klāt nenāks, ja neizdomāsim braukt uz kādu relax iestādījumu.
21:12 – Labi, ka pielēmām aizbraukt! Kaut kas ģeniāls. www.aquacity.sk – super. Ļoti daudz dažādu ūdens izklaides veidu, termālie baseini, masāžas dušas, pirtis, baseini, trupas.. mm.. paņēmām šovakar „Termālo komplektiņu”, samaksājām no personas 350 Sk’idiņus (7 Ls) Jābrauc obligāti vēlreiz, tad jāņem pilnais komplekts, kas saucas „Vital relax” – dārgais, bet toties viss inklūdeds. Ar visādām herbālajām inhalācijām u.t.t. Nekad nebiju bijis šādās iestādes, bet uzskatu, ka šitamējais ir ļoti kruts. Tagad alēns, pēc tam kafēns un tad baldžēns.. āaa.. un vēl ēst, protams.

Day 3

9:35 – Vai tiešām esam jau pabrokastojuši un gatavi kalnam? Jep. Ko tik ātri? Nu, kā? Pulksten 8:36 Ģirts pavēra acis, ieraudzīja pa logu nenormālos kalnus ar baltu sniegu un kliegdams metās uz kuprainā kalna istabu, lai modinātu par kojām sapņojošo Ginču un emocionāli nomocīto Uģi no čučas. Laikapstāklis super – saule spīd, migla nav, kalni redzami cik vien tālu var. Bet lielais mīnuss nav – kaut kas -1 vai mīnus nulle. Fiksām safočētas peizāžas pa visiem logiem un taisītas brokastis. Tagad pie lielā galda visi sēž, skatās Sexual seduction klipiņu un pagriežot pa labi galvas, lai redzētu baltos kalnus, ar mirdzošām acīm sāk skatīties uz jaku, zābaku un dzīvokļa durvju pusi. Vēl kafēns un pēc tam jau sapēns un tad toč jau Uvexens !! Savējie sapratīs, vai arī kaut kad ar laiku jāizstāsta. Šodien nojaušu būs mazais ierakstu daudzumiņš, jo tomēr kalns un tā, lai gan, notebuks jāņem līdzi, varbūt kaut kur kalna panorāmas restaurācijas būs wifītis. Gints apēda manu pusīti no banāna, riebeklis. Toties es jau esmu dabūjis 1,5 banānu no iespējamajiem 3. hahahahaaa… Vēl kas, izskatās, ka vakar iztērētie 1200 Sk’idiņi jau ir noēsti pa 70%. Veikalā baidījāmies – vai tiešām šitos visus ratus izēdīsim. Ha.. te jau i’ džek’ no Kurzem’s..
20:34 – Baigi jau negribas neko rakstīt, nogurums baigais, bet nu pienākums kaut kāds nerakstīts tomēr sauc. Labi.. paēdīšu un tad laikam
21:21 – Hūh, paēsts ir. Tagad var pastāstīt. Tātad, no rīta kā izbraucām tad pirmā pietura bija slēpju un zābaku īres punkts. Paņemtas Fischer slēpes un nezināmas izcelsmes zābakus, bet nu prieks par to, ka zābaku izmērs der uz pirmo. Laiks tiek patērēts šeit nedaudz, komunicēts krieviski/vāciski. Atstātas tiesības un iemaksāta pirmās dienas nomas maksa 290 Sk’idiņi (6 Ls), nākamās dienas lētāk. Tad dodamies uz 15 minūšu braucienā netālo Štrbske plesto (www.parksnow.sk/tatry). Labi apmeklētas trases, labas trases, kopā ~5 trases, kopējais trašu garums – 4,5 km. „Sarkano” trašu, t.i. vidējas grūtības trašu kopējais garums 4,5km, Beginner trasīte – t.i. „Zilā” tikai 80 metriņi. Zilā nozīmē iesācēju trase. Ieraugot šo iesācēju trasi es sapratu, ka garlaicība šeit jau vāļājās. Nācās piebiedroties džekiem bugelītī. Attiecīgi pirmā Ģirta reize mūžā uz modernā tipa slēpēm un kalna bija – ārzemēs, vienā no lielākajiem Slovākijas slēpošanas kūrortiem un papildus tam vēl „sarkanajā” trasē. Forši, ne? Nu, stāvēju es ilgi kalna galā un raustījos, bet nu pēc kādām pacmit minūtēm saņēmos. Raustījos jau baigi, un kaut kā lēnām nošļūcu ar nekādiem pamatprincipiem tur lejā. Nu, tā trasīte nav augsta, bet stāva gan. Tiku lejā, džeki jau pārgaidījušies. Pierunāja mani lekt bugelī un braukt 4 km augstajā kalnā un nākt ar piekto lejā. Piec’s minūtītes un Ģirts jau šūpojās bugelī, kas brauc augstu, augstu kalnā apmēram ~8 minūtes. Paliek arvien augstāk, vienu galu vēl neredz, iepriekšējo jau neredz. Karājies gaisā virs mežiem, apkārt migla, klintis, sniegi, vēji – eleganti un neaprakstāmi, tikai redzētājiem izprotams kaifs. Pēc zināma laika karājoties gaisā, nonācām beidzot galā. Vējš, auksts un zem kājām trase, kurai neredzi galu plus vēl tam visam zini, ka tā ir „sarkanā” un vēl papildus tam šī ir Tava otrā reize mūža, kad šļūksi pa sniegotu slīpu virsmu. Vai patīkami? Jebkurā gadījumā kaut kas jauns un nezināmas, nepazīstama sajūtas tika baudītas. Prātīgi, lēnām sākumā, beigās jau kaut kā sapratu, kā kājiņas gulbītim jākustina, un tad jau sāku to lietu baudīt. Izmaiņas prasmē notika tikai tāpēc, ka trase ir 4 km un mans pirmais nobrauciens pa viņu ilga vismaz pusstundu. Trase beidzās tanī vietā, kur sākās tā trase, pa kuru braucu pirmo reizi, attiecīgi atkal stāvā un sarkanā. Tur jau šoreiz daudz drošāk laidos lejā. Kritu šinī garajā, sajūtu bagātajā nobraucienā tikai vienu reizi. Tā pati bija tāda pamīksta un slēpe norauta tikai viena. Pēc nobrauciena, atkritu sēdus un nezināju, kur lai iebāž kājas, jo sajūtas bija apmēram kā pēc 3 stundu aktīvas hokeja spēlēšanas (šis ir darīts). Puikas, jau iet augšā otro reizi, šoreiz es pasēju, atelsīšos, tad atkal. Kamēr puikas augšā-lejā vēlreiz, tikmēr es atkal forsēju pirmo trasīti vēlreiz. Tad jau puikas bija klāt pēc ceturtā nolaidiena un secinājuši, ka augšā var paēst izmantojot norēķiniem Eiro naudiņas, kas dotajā brīdī mums bija vienīgā valūta kabatās. Tātad visi atkal lielajā bugelī un baudām atkal 8 fascinējošas minūtes. Pamielojāmies ar skābeņu zupiņu, stulbu paprikas gulašu (uij kā man „garšo” paprika, fuij. ) kafēns un tad jau nelielas demonstrācijas puikām, kā Ģirts samācījies pa šo laiku slēpot. Tiek saņemtas ovācijas un „kinga” iesauka. Puikas jau atkal pazūd trases dziļumā un es jau lēnām, bet jau drošāk sāku nolaidienu pa garo trasīti. Pēc trešā kritiena saprotu, ka esmu pārvērtējis savas spējas, mēģinu prātīgāk, bet kaut kā bauda un svilpojošais vējš man liek tomēr baudīt trasi ātri un pārgalvīgi. Trases vidū ir tāda kā pieturvietiņa nelielai atelpai. Man tā bija kārtējā atelšanās nevis neliela atelpiņa. Nekas, pēc 10 min Ģirts turpina savu ceļojumu lejā cauri mežiem. Pirms pirmās trases sākuma esmu sasniedzis diezgan lielu ātrumu, lai sāktu šaubīties par sakarīgu sabremzēšanos Sāku manīt cilvēkus, kur gatavojas laisties lejā pa pirmo sarkano trasi, un apjēdzu savu ātrumu. Bet tad par laimi īsi pirms viena staba ieraugu mīkstas kupenas un ļoti civilizēti tajās ieputinos Bez emocijām izvelku minerālīša pudeli un blisinos apkārt it kā nekas nebūtu bijis Nekas, atpūšos un turpinu. Pēc 5 min esmu finālā, un nedaudz atpūšos. Kamēr puikas vēl vienu reizi nāk lejā no lielā kalna, tikmēr pamēģinu to iesācēju „trasīti”, saprotu, ka nekas, lai gan, ja rīt vēl tiešām man gribēsies kāpt uz slēpēm, tad to vēl kādas reizes noteikti, ka nobraukšu. Tas arī apmēram par slēpošanas priekiem viss.
Atpakaļceļā obzervējam un mēģinām saprast kāpēc visi meži ir izzāģēti. Nesaprotam, bet izzāģēti tā nopietni, ar visām celmu izraušanām. Vai tiešām visur plānoti slēpošanas kūrorti un slēpošanas trases? Ja tā, tad pēc pāris gadiem te nebūs kur kāju bezmaksas nolikt. Slovāki – tādi pedanti, daudzi māk vāciski un kā pa brīnumu arī krieviski, bet lielākoties tas notiek tikai kūrortpilsētās un publiskās, tūristu apmeklētās vietās. Pedanti pat pārāk man liekas, tik pat cik friči. Tas arī patreiz viss, tik daudz ilgi neesmu rakstījis Arlabunakti Annuc :* . Arlabunakti māsa, arlabunakti pārējie fani.

Day 4

9:55 – Labrīc! Šorīt atkal modos ar pārsteidzošiem dabas skatiem, ~7:30 pavēru acis un pārsteigts ieraudzīju, ka viss dzīvoklis ir fantastiski sarkanā purpurā klāts. Sapratu, ka kalnu saullēkts ir sācies. Tas manu pusgulēto nakti uzreiz izdzēsa no atmiņas, lecu kājās, žigli saģērbos un ķēru pēc fotoaparāta, lai skrietu pie visiem logiem pēc kārtas atkal. Saullēkts – mmm.. kaut kas neredzēts, dzidrs svaigs gaiss, tālumā kūpoši skursteņi no mazu māju jumtiem lēnām un stāvus ceļas debesīs. Blakus kalni tādā pašā saullēkta krāsā.
Jebkurā gadījumā sāp visas maliņas un pielemju to, ka šodien slēpošanas akcijas aizstāšu ar sauļošanos 2 km augstumā, notebuka un fotoaparāta ekspluatāciju. Krāmējamies ceļam, pirms tam bankomāts un Ģirta ekipējuma nodošana nomā atpakaļ. Mājās viss ir izēsts, attiecīgi arī vakarā pirms ierašanās mājās ir jāapmeklē veikals. Alkohola patēriņš šinī roadtripā ir izteikti minimāls – neesam pat 0.7 šņabīti izdzēruši – pa veselīgo. Nu, tad jau nākamie raksti kalna galā, patīkamo skatu iespaidā.
13:00 – Patreiz informācijas ievade notiek kalna galā – 1840 metros. Nedaudz vēstures. Izbraucām ~ pacmit minūtes vēlāk nekā vakar. Nodevām Ģirta inventāru, izņēmām Sk’idiņus katrs pa 2000 gab., un prom uz kalnu, to pašu, kur vakar bijām. Ieradāmies, laikam, tieši tās pacmit minūtes pa vēlu, jo stāvvieta, tā kura tieši pie kalna – jau pilna, un visu trafiku novirzīja uz citām stāvvietām jau ~ 2 kilometrus pirms kalna. Nolikām autiņu, džeki pasita padusēs inventāru un škrobodamies devāmies kalna virzienā, pēc pāris desmit metriem obzervējām, ka tepat atiet arī Skībusiņš, kas nogādā parastos mirstīgos un kavētājus pa kaut kādām naudiņām līdz trasēm. Stāvot pieturā un škrobojoties paši atkal par kavēšanos, ieraugam taksometrus. Pēc diskusijas ar šoferi secinājums patīkams – taksītis no šejienes līdz kalnam maksā tikpat cik visas dienas maksa par autiņa parkošanu pie kalna – der – lecam un braucam. 150 Sk’idiņi un esam galā. Pie skipašu iegādes rinda ~0 cilvēku garumā viss notiek ātri un operatīvi. Maucam jau augšā uz pašu virsotni atkal. Kārtīgais vējš pa ceļam mūsu bugeli izpurina, saprotam, ka šodien būs ekstrēmāks laiks un slēpošanas baudas Ģirts ieņem vietiņu pie nelielā āra kafūža, ierubī fotoaparātu un sākās skaisto skatu baudīšana un fotografēšana. Paralēli tam tiek kaitināta Anna ar skaisto ainavu aprakstu SMSiem Laiks ir ideāls, esmu nedaudz zem mākoņu līmeņa, kalns viss bez miglas, un redzamas ielejas ir ~ 4 km dziļumā un daudzreizvairāk km tālumā, sniegi, lejas, klintis, kalni.. mmm… peizāžnieks kārtīgais. Pagaidu vienu reizi, kā čaļi nobrauc, uzbrauc, otru īsti nesagaidīju kā sākās kārtīgais vētrinieks ar puteni. Pūš nu pa riktīgo. Sabužinājos, uzliku kapuci un baudīju šo wild pasākumu. Izturēju apmēram kādas minūtes trīsdesmit, vienkārši deguns sāka krist nost Bet jebkurā gadījumā beidzot kārtīgi apjēdzu savas investīcijas kvalitatīvajā apģērbā – Lafumas biksēs, Millet cimdos un zeķēs, Ripcurl jakā, Snowcool cepurē un Ecco Goretex tankos. Sēdēt tā varētu vēl ilgi, tikai pie nosacījuma, ja tiek iegādāta vēl nindzas maska laba, tad jau viss kedainī. Pielemju, ka nav ko ākstīties, situ mugursomu padusē un ņemu kājas pār pleciem uz 30 metrus augstāko kalna gala kafejnīciņu. Gandrīz četrrāpus, bet tomēr kaut kā tieku šos pārdesmit metrus pa kalnu augšup, ieveļos kafūzī un secinu, ka pareizajā brīdī ierados, jo iegāzos pēdējā brīvajā galdiņā, un pēc tam uzradās rinda lielā, visi muka no puteņa. (13:32) O! Uģis nupat no lejas zvanīja, ka bugelis nestrādā, tipa vējš pa lielu. Tātad, pirmkārt viņi netiek augšā pie manis, otrkārt es netieku lejā – tātad viss kārtībā! Man jau vienalga, silts ir, jumts virs galvas ir, notebukam elektrība ir, nauda ir, pārtika ir, sakari ir un Becherowku arī šeit var nopirkt Par ko sūdzēties? – Par neko Paņēmu jau otro dubulto kafēnu, kas maksā 65 Sk’idiņus. Turpinu vērot cilvēkus un priecāties par aiz loga notiekošo procesu.
13:40 – Tāks, bugelis vēl nestrādā. Kā tikt lejā, nez. Uģis zvanīja, ka lejasgalā attiecīgi veidojās marasms jo visa tauta, kas baudīja lielo trasi tagad ir, protams, pārmetusies uz pārējām, mazajām trasītēm un ir nenormālās rindas. Tagad jāpabeidz kafēns un jāsāk štukot kā tikt lejā. ar kājiņām apmēram 3,5 kilometri. Hhh..
19:37 – Uij, kāda pēcpusdiena, nice. Putenis tā arī nerimās un īsi pirms plkst. trijiem sāku tuntulēties un taisījos iet lejā, Sniega bija mazāk, nedaudz caur sniega gūzmām varēja redzēt trases lejasdaļu, tas nozīmē, ka tomēr nedaudz pierimies ir. Jebkurā gadījumā vējš sniegu dzina horizontāli, bet par laimi ejot lejā sanāk, ka pūš no mugurpuses. Sapakoju somu, nodrošināju to pret samirkšanu, savilku kārtīgi jaku un visus kapuces striķus, slēpotājbrilles, cepuri, cimdus un devos lejā. Gājiens godam. Ja man tagad paprasītu ejam vēlreiz – es uz sitiena pateiktu: „Davaj!”. Kaut kas nepiedzīvots atkal un foršs. Gar kājām sitas ~ 30 cm augstas eglītes, sniegi putina, vējš gar ausīm svilpo, bet man silti un ērti, tipinu lēnām lejā pa kalnu. Skats uz šo vild dabu – neaprakstāms. Divas meitenes mēģina kaut ko līdzīgu, vienīgais viņas to nez kāpēc dara ar slēpju nūjām un slēpju zābakos, pēc ~ 200 metriem viņas padevās un centās tikt atpakaļ. Nez kā viņām tas izdevās, pret vēju skatīties negribējās man. Pa ceļam pāris zvani vēl par darba ugunssienu administrēšanu, bet visā visumā, ļoti patīkams „hiking” pasākums. Pārsteidzoši, bet pēc aptuveni 45 minūtēm biju lejā. Apmierināts kā zilonis, toties piekāsts no čomu puses, kuri vēl nav atbraukuši pakaļ, jo redz šie jau pirms kādām 2 stundām vai kaut kā tā aizbrauca mājās.
20:17 – Ir doma aizbraukt uz vietējo bowling pleisu, man kājas sāp, mans tik līdz pameklēt internetu, džekiem jau gribās bumbas paripināt. Tad jau redzēs vai aizbrauksim. Patreiz te visi sunē vēl.
20:38 – Izbraucām, piebraucām pie bowlinga, tas pilns, tikai divi celiņi, tagad noķērām free wifi, uploadojam dienasgrāmatu.

Day 5

8:48 – Vakardienas kavēšanās ietekmē jau praktiski esam gatavi izbraukšanai uz kalnu. Vienīgais šie 8 grādi ārpusē un kur nu vēl lietus, atkusnis un principā stulbs laiks…. Vakar jau bija slikts laikapstāklis slēpošanai, šodien izskatās vēl tizlāks. Nu, redzēs. Es jau nu vairs naudu par slēpju nomu netērēšu. Labākajā gadījumā paņemšu lētāko skīpasīti, lai tiktu kalna galā. Un varēja jau sākties atkal putenis, lai sanāk Ģirtam hiking pasāciens. Tā kā info updeits, izskatās, ka no kalna jau. Vai arī kur citur mūs šī diena aizvedīs.
11:45 – Puikas trīs reizes nomaukuši no kalna. Ģirts atkal bauda vēju un horizontālo sniegu kaifojot par savu apģērba krutumu, Patreiz ar Uģi esam uzvilkušies līdz kafejnīcai, vispirms kafēns un tad jau Becherowka pa 50 gramiņiem. Saulīte spīd, vējiņš pūš, sniedziņš putina un skats pa logu ir neaprakstāms. Sajūta, ka visa sniegotā Slovākija ir pie kājām. Šodien mākoņi kā reiz manā līmenī, redzu tālumā gan virs, gan zem viņiem. Satikti letiņi, kuri pirms tam tusējuši pa Ružomberoka trasēm, a’ tur vakar, aizvakar riktīgais suņa laiks panesies, t.i. lietus u.t.t.. Za to, šamējie šeit tagad ķer kārtīgo kaifu. Palīdzēts samiem nobildēties pie kārtīgā landskeipa.
13:56 – Nu, ko. Pāris stundas atkal pakaifots par dabasskatiem, apstaigātas vietējās klintis. Pasauļota seja, iepazīts ar pāris bariņiem latviešiem. Un, nu jau jādomā kur ēst pusdienas. Izskatās, ka rindas nenormālās, jautājums vai šeit sēdēt. Izskatās, ka jālaiž lejā. Bet puiks laikam dikti grib ēst, un iestājās rindā. Nu, tātad ēst būs. Jāņem šodien kaut kas sātīgāks, jo iepriekšējais paprikas strogonovs bija galīgi izmetams.
18:42 – Jau mājās esam. Pavadīta atkal aktīva un dabasskatiem bagāta pēcpusdiena skaistajos Augstajos Tatros. Sauļojoties kalna galā sadomāju, ka jāpavazājas apkārt. Forsēti pārsimts metri tuvējās klints virzienā, kuras malu sasniedzot aizrauta elpa, jo skats – mmmm.. neaprakstāms. Fotoaparāta ekspluatējiens kārtējais notikās. Prom ceļā pavadīju apmēram minūtes 15, bet atpakaļceļā kārtīgu pusstundu, ja ne pat ilgāk, jo devos uz citu vietu – ne to, no kuras izgāju. Attiecīgi katrs trešais soļa spēriens beidzās līdz gurniem iekšā sniegā, tad atkal rampiens ārā un tad pēc pāris soļiem atkal tas pats. Nu, rezultātā biju norāpojis 200 metrus, bet aizelsies tā kā noskrējis 3 km. Norespektēju izgudrojumu kupenu staigāšanai – nu.. tās „tenisa raketes”, kuras piemontē apaviem un tad var bradāt kā pūciņa pa irdenu sniegu. Nedaudz atelsos un tad jau – Ģirts atkal to izdarīja, t.i. no”haikoja” no augstās trases. Kā jau vakar teicu, ja kāds pateiks: „Ģirt, ej lejā!”, Ģirts ies ar. Šis gājiens bija vēl fascinējošāks nekā vakarējais. Skaistais, saulainais un ar nelielu mīnusiņu apveltītais laiks šo pārgājienu padarīja perfektu. Apstājos ~ kādas 6 reizes, lai vienkārši grozītos ap savu asi un blisinātos uz spilgtajiem kalnu landskeipiem paralēli tam to visu iemūžinot kanonā. Pa ceļam vēl nofilmēti džeki kā šamie nāk lejā pa trasi. Pēc laiciņa kas ir ~30 min ilgāks nekā vakar, jo izmests līkums caur vienu bugeļceļa posmu, sasniegta trases apakšdaļa un piesēsts vienā no daudzajiem barčikiem, kur paņemts, kā parasti, kafēns wiz milk, bečerowkas 50gramiņi un kolbass. Tas viss notiesāts un sākts pētīt apkārtējā gaisa saturs, t.i. uzsākti wifi meklējumi. Saprasts, ka kaut kur blakus kantorīšos jāpameklē T-mobile wifi kodu kartiņa, lai palietotu tīklu, kamēr džeki vēl bauda trasi. Tuvojoties tuvējam hotelim (Hotel FIS), kur varētu būt tirgošanā tās wifi kartiņas, netālu ieraudzīts, ka Uģis jau snaikstās gar Navaru un krāmē slēpes iekšā kravaskastē. Pielaiskojos pie viņa ar jautājumu: „Kas ta nu?”. Tad sāku uzklausīt stāstu kā šams notriecis vienu lietuviešu tanti. Šamā lidojusi cienīgus pacmit metrus pēc sadursmes. Jebkurā gadījumā šis esot bijis vecais joks par to, kad pa priekšu lēnām vazājās iesācējs/slēpotājs un pēkšņi maina trajektoriju, kad, protams, apstākļu sakritības dēļ nāk normāls kabans uz ~ 100 kīlō dzīvsvarā lejā pa trasi, un lai vai kā mēģinādams, nespēj izvairīties no kolīzijas. Tantukam visas pekeles pa gaisu un izkaisās pa visu kalnu. Kāju saķērusi guļ un kunkst, Uģim jau sirds pa muti ārā, jo redz ko ta’ nu – civiltiesiskās apdrošināšanas izmantošanas gadījums jau vāļājas pa trasītes maliņu? Izrādās beigās kaut cik normāli, kārtīgi sasista kāja un līdz kāzām sadzīšot. Nu, lietuvišķis, aptekalēts, bet nu puikam garīgais papēžos un attiecīgi šams kāpj nost no trases.
Tā nu pagaidām Ginču, un mājiņas, jo izrādās laiks ir paskrējis skaisti un pulkstenis pēc bāleliņu zonas jau rāda 17:00. Pirms iebraukšanas savā pilsētiņā pielēmām vēl apmeklēt Tatranska Lomnica (www.tldtatry.sk), lai ievērtētu gaisa vilcieniņu uz augstāko punktu Slovākijā (2634 metriņi – pašā galā ir observatorija/muzejs, tas jāapmeklē, obligāti) un pārliecinātos par to vai rīt strādā Melnā trase, par kuru džeki sapņo jau visu nedēļu. Trase jau ciet, bet rīt strādās. Satikti latviešu snowbordisti, daži no tiem zināmi, ka piemēram, Riekstukalna instruktors un Mežkalna instruktors. Ar ironiskiem smaidiem no kalna apakšas vērojam pacēlāja pēdējos stabus augstu, augstu kalnā un ar vīziju šo vietu pametam, lai dotos mājās, kur mūs gaida dušas, vannas un vakariņas.
20:57 – Dodos izbraucienā pa pilsētu, lai sameklētu atkal internetu un izliktu datus, cerams, ka izliksies arī bildes. Vēl gribējās pieminēt mūsu šīsnedēļas jauno mīļumiņu – tas ir šnufelis, tb vācu izdomāts mīksts plīša zaķītis, kurš ar burkānu klēpī dzied kaut kādu mīlīgu dziesmiņu. T.i. rādās šī reklāma nepārtraukti pa VIVA konkrētāk -Schnuffel – Kuschel Song.

Day 6

8:43 – Beu. Rīts agrais. Šīsdienas aptuvenais plāns: Tatranska Lomnica melnās trases 3,5 km garumā, observatorijas apmeklējums augstākajā Slovākijas punktā, nakti un vakaru pavadīt AquaCitijā. Hotelis tur dārgs ~ 45 Ls/persona, toties aquacity apmeklējums pilnais komplekts cenā T.i. apmēram 20 Ls. Tas jau sāk derēt. Cerams, ka nebūs pilns hotelis, un varēsim nakti un relaksējošu vakaru pavadīt tur. Nu, tad jau brokastis un prom nezināmajā dienā. Jughuuu..
11:56 – Tatranska Lomnica ir forši. Kas var būt labāks par karstas šokolādes krūzīti, bečerowkas ikdienišķajiem 40 gramiņiem, notebuku un skatu uz 3 superīgi stāviem/kalniem klintīm sēžot saulainā, ļoti aukstā āra kafejnīcā? Nekas. Vienīgi vēl internetu iedodiet, tad gan viss būtu perfekti Kaut kāds wifi ap ir, tikai ar wepiņu nosekjūrēts, laikam beidzot būs jāsaņemas un jāpieduras kārtīgi tai wifi laušanai, zb jau sēdēt blakus tīklam, kurš reāli ir uzlaužams un netikt viņā iekšā. Naurel, nāksies Tev mani nedaudz noinstruēt, lai nākamajos roadtripos nav problēmu. Puikas jau ir trīs reizes nolaiduši pa melno trasīti. Ginčs gandrīz izlauzis degunu, bet abi tik excited, it kā būtu mantojumā dabūjuši villu Malibu salās un bonusā Veironu. Mirstīgos, t.i. cikliņus bez slēpēm/snowiem pēdējā pacēlājā iekšā nelaiž, attiecīgi man atkrīt redzēt melno trasi no augšas, bet blakus iet gaisa vilcieniņš uz augstāko punktu Slovākijā, tas šodien jāizmēģina obligāti. Praktiski atrodos mākoņu līmenī, jo vismaz reizi pusstundā šeit uzrodas mākonis un tad es redzu labi, ja 20 metrus uz priekšu. Attiecīgi tikpat bieži ir spoža saule un landskeips ieslēdzās elpaizraujošais. Tāks – šokolādēns izdzerts, fumārs vēl un tad jau jālien iekšā telpās wep atslēgas meklējumos. Jo pasēdēt šeit ārā bez cimdiem pie notebuka ir ļoti ļauni pret nadziņiem
13:01 – Ar puikām nedaudz atsēdējām pie hot čoklet. Iepirktas biļetes uz gaisa vilcieniņu. Kurš mums atiet plkst 13:00 pēc vietējā laika. Attiecīgi stundiņa tagad jāatsēž. Gints šito padzirdējis uzrāva atkal slēpes kājās un prom uz melluci augšā. Uģis ar komentu – negribas nosisties paliek lejā, cerams, ka Gints pa 1h tiks augšā un lejā, t.i. lai paspētu uz vilcieniņu.
15:50 – Uz vilcieniņu paspējām. Tikko nobraucām lejā. Nu, ļaudis šito nevar apstāstīt. 2600 metru augstumā Slovāki 1930. gadā, (nez kā viņi to izdarīja) ir uzbūvējuši ēku, sākumā bijusi kā meteo stacija, laika, patreiz pārbūvēta par hoteli un restorāniņu, kuram apkārt izbūvēti pāris skatu laukumi. Viss apledojis un balts. Mmmm.. Stāvi un blisinies visapkārt. Atrodies virs mākoņiem un apzinies, ka patreiz tu esi viens no 13 gabaliem, kuri Slovākijā atrodas tik augstu un stāv uz zemes. Skats lejā uz ~3 km dziļām, piesnigušām un brutāli skaistām aizām. Tālu lejā redzama, tā saucamā melnā trase. Vēl kaut kur aizās pa kādam aptrakušam snowboarderim. Njeerr.. ku skaisti. Un kas vēl – tik reti mūsdienās piedzīvojama sajūta kā PILNĪGS UN GALĪGS klusums – ne vēja, ne putnu, ne koku.. nekas.. stindzinoši kluss. Dažbrīd pa bailīgi paliek, jo cilvēks tomēr pieradis visu laiku pie kaut kāda fona. Tiek bildēts nepārtraukti, visādos leņķos un pozās. Jakas nost – jo ir silti. Maikas arī nost, jo vajag nofočēties šādā vietā plikam. Pāris prikolīgas pozas, lai faniem pēc tam to skatoties jautrāk. Un tad jau arī velkamies iekšā restorānā. Bāra plauktos pirmais, kas iekrīt acīs ir Sandema Ruby Porto portvīns, tas uzreiz tiek pasūtīts divās porcijās un izmalkots siltā krēslā, bet ar skatu uz wild dabiņu un mākoņu galvām. Pēc laiciņa jau slīdam ar vagoniņu atkal lejā. Džeki vēl uzlec pēdējoreizi uz melnās trases pleciem. Nu jau arī jātaisās lejā, jo kalns slēdzas pēc aptuveni stundas. Pēc tam plāns iečekoties akvasitijā, ja tur būs brīvu numuriņu un izbaudīt atkal superīgo un relaksējošo ūdens parku. Pa starpām vēl Ģirts saimainās ar savu saulīti mīļām SMS, jo redz šodien kā 2 mēneši apritējuši kopš jauno un burvīgo attiecību sākuma. Čmoks manai blondīnei par šito!
16:34 – Esmu lejā, gaidu puikas, kamēr nošļūks līdz apakšai. Nesen zvanīja, teicās, ka tikko pabeiguši melluci un jau lec virsū uz sarkano trasīti, tad vēl zilā un lejā būs. Gaidu, haļavnais internets atkal nav. Jāiet iepētīt suvenīru bodītes. Mammai taču tradicionālā krūzīte jāaizved.
19:31 – Puikas nobrauca – galīgi excited! Tas labi, abi kā viens noteica: „Nu, šis bija punkts visam slēpošanas roadtripam. 6 kilometru nobrauciens.” Bijām pie vecā atkal paēst. Un nu jau esam Propradā. Iečekojām Aquas hoteli – pilns, protams. Esam tagad netālā hotelītī – UN ATKAL BEZ INTERNETA mljin. 87 eiro par apartementiņiem. Patreiz te attopamies, iekārtojamies hotelī un tad jau uz baseiniem atkal. Notebuku ņemšu līdzi, Aquā vajadzētu noteikti būt internetam. Oooo!!!! Protams, ka ieslēdzam TV un pirmais, kas uzlec ekrānā ir mūsu mīļais kušelītis!! Kušel, kušel, kušel songs Juhuuuu… izrādās, ka te ir internets, vajag tikai pastumdīt galdus un atrodas kabelis, pirmais kabeļinternets šinī roadtripā.
22:00 – tikko atgriezts no AquaCity.. mmm… Šoreiz paņēmām pa dārgo – 14 latiņi, Vital paketīte. Tas sevī ietver – visu – t.i. ledus sauna, sāls sauna, mentola sauna, herbālā sauna, tropiskās dušas, kontrastu dušas, solārijs, celtic sauna (mūsējā parastā pirts – kurzemniek’ kā sakurināj’ pa riktīgo, tā visi, kas nāca iekšā uzreiz rāva ap savu asi un ārā.. ) un, protams, ka visas tās lietas, kuras jau izbaudījām pirmdien. Jebkurā gadījumā iesaku visiem, kas apmeklē šo pilsētu www.aquacity.sk Tagad pļurinam aliņu un izskatās, ka atsēdējiens, jo rīt līdz 11:00 jāizčekojas no šitejienes. (p.s. Hotel Sobota).
22:55 – O!! Džeki jau ķeras pie minibāra. Nu, redzēs, nekad neesam šitām lietām pieskārušies, kāds nez būs rezultāts.
Jebkurā gadījumā esam apmierināti kā ziloņi un šī diena ir viennozīmīgi iespaidiem bagātākā.

Tātad beidzot bildes visiem publiski:
Visas internetā izliktās bildes ir pieejamas šinī adresē:
http://gallery.itpeople.lv/ACID_BURN/Slovakia_2008-02/ šovakar vēlu vajadzētu būt jau visām bildēm izliktām, kuras sakasītas pa 6 dienām. Kaut kādu izlasi jau noteikti iekrāmēšu arī draugos savā albumā. Lai var iekomentēt.

Day 7

10:32 – Brītiņš.lv Pagulējuši, paēduši, padūšojušies. Krāmējamies ārā no hoteļa. Pie brokastu galda secināts, ka pietiek. Maucam šodien līdz mājām, nafig vēl tērēties par hoteli lieki kaut kur Polijā. Iepētot interneta bankas kontu, izskatās, ka ~400 Ls iztērēti, tad jau plāns apmēram ir izpildīts. Tā kā šodien lielais mājupceļš priekšā. Daudz un ilgas stundas sēžot, ņirdzot, ēdot un dzerot. Tad jau… Ā.. mēģināsim iznest visu minibāru, cerams, ka somas netinkšķēs no pudelēm daudzajām.
11:09 – Mērķis sasniegts. Neliels humoriņš pie recepcijas. Citēju, čiksa prasa: „Did You take something form the minibar?”, Ģirts, ar pilnu seju nopietnības: „Was there a minibar? Hahahaa…. No, we didn’t take anything. Ok, thank You. Byee!!”. Pēc šitā visa es pirmo reizi mūžā redzēju tik ātri sakrāmētas somas mašīnā. Autiņā tika izteikti visādi prikolīgi komentāri par šito, kā piemēram viens no tiem: „Did You take something from the minibar? No we didn’t take something, we took everything”
12:07 – Šļurp. Polijā iebraucam. Braucam pa to ceļu, kas ir starp ružomberokiem un prešoviņu. Nākamā pilsēta Nowy Sacz. Nobraukti – 2280 km.
14:05 – Viens ir skaidrs, vārds numur divi šinī roadtripā ir KEHŅIČK’ ghhh.Esam tagad pilsētā Jaslo.
15:16 – Palasījāmies pērnā gada roadtripa tekstus, lai izsecinātu, kad bijām šinī vietā – attiecīgi, lai secinātu cikos šodien/rīt mēs varētu būt Latvijā. Sanāk, ka tieši ap šito laiku pērn bijām šeit, tikai uz otru pusi jābrauc. Attiecīgi pērn izbraucām ~ 23:00 no rīgas. Konkursa jautājums – cikos būsim tagad Rīgā, caur Talsiem?
16:05 – Jebkurā gadījumā minibārs, kas saucas Dicota jau ir tukšs. Parēķinājām, ka šonakt gulējām apmēram pa 35 euro t.i., protams, atrēķinot minibāra satura cenu, kuru paņēmām līdzi. Lētā desa mums patīk, kā jau lētās desas cienītājiem
17:05 – Iebraucām vienā Polijas restaurācijā iekost. Kārtējās problēmas ar valodām šinī valstī. Neko nerubī ne angliski, ne krieviski, ne vāciski. Kaut kā pasūtījām parasto porkčopiņu. Un vispār – šeit ir kārtīgais pavasaris, saule spīd, silts var bizot apkārt maiciņās. Īstais laikapstāklis, kad standarta latvietis saslimst
18:10 – Esam Lublinā. Tumšs jau .Nekas nenotiek, garlaicīgi.
19:05 – Ārprāc kas pa miglu. Runājam pa pamatskolas laikiem, zviedzam kārtīgi. Nosmējušies līki, atminamies visādus prikolus, riktīgi jautrais brauciens patreiz. ~200 km līdz Balistokai.
23:00 – Ģirts guļ aizmugurē. 70 km līdz Lietuvas robežai. Nekas nenotiek, jo Ģirts gul, bez viņa viss beidzas… Drīz jau arī kafēns un tad sapēns + fumārs un WC.
0:54 – Esam Lietuvā netālu no Kauņas.
3:23 – Mentūra galdā. Jāšķirās no 20 EUR par ātrumiņu.
3:32 – Mājiņas – www.latvija.lv 3470km.
4:45 – Iļģuciems. Mājiņas. Apzvēros, ka nekur nebraukšu ar šiem ākstiem, kamēr neapzvērēsies normālu un cilvēcisku attieksmi. Suņi pilnīgākie. Divatā var runāt ar katru no šamiem – tad ir normāli cilvēki, bet kad salaiž kopā, tad paliek par kaku robotiem, attiecīgi DIRSAS. Attiecīgi vasaras Baltijsjūras apbrauciens atceļas, kamēr džeki nepratīsies. Kas ta’ man, man tagad ir cilvēks-mīļums, ar kuru varu braukt kaut vai uz pasaules malu. Tāds finalizējošs vārds. Lai iet patreiz abi DIRST. Attieksmes apzvērēšana var notikt tikai trijatā, vienā telpā ar vismaz diviem roadtripa neatkarīgiem lieciniekiem un apsoloties visiem par visiem. Katrs pārkāpums tiks vērtēts 50 EUR personai, ja baigais pārkāpums, tad ārā no mašīnas/hoteļa/hvz kā – mājiņas, tiec kā gribi. Šis nav šmigā, šis ir nopietni, lai abi ošņā. Lai nedomā, ka esmu kaut kāds suns, kuru var izmantot par suni. Tādā ziņā labs roudtrips, bet summāri vissūdīgākais manā mūžā. Bučas visiem suņiem un faniem. Protams arī manam mīļumam.

This entry was posted on Trešdiena, aprīlis 22nd, 2009 at 12:52 and is filed under Ceļojumi. You can follow any responses to this entry through the RSS 2.0 feed. You can leave a response, or trackback from your own site.